labrīt, rīga

svētdienas rītā pamostoties, es uzreiz sapratu, ka šis būs pankūku rīts. nevarētu gan teikt, ka tā būtu bijusi kāda izsena rozentālu ģimenes tradīcija vai nepārvarama kāre uz pankūkām, bet - no sajūtām neaizbēgsi.

nekādu speciālu triku pankūkreceptei nav. vismaz man tā šķiet. ilze, kura ciemojās no tepat blakusesošās kaimiņpilsētas londonas, gan atzinās, ka man 'tās neesot nekādas pankūkas, bet gan mazas biskvītkūkas'. 

viss slēpjas tajā, ka olas baltumu atdala no dzeltenuma un abus atsevišķi sakuļ. kuļot dzeltenumu, pielieku tam vienmēr arī vaniļas cukuru. baltuma stingrās putas iecilā dzeltenumu masā, kurai pievienots arī piens, milti un cepamais pulveris. lai pankūkas būtu mazāk garlaicīgas - garšvielu lādē atradu valriekstus.
es jau to jūtu pati - drīz varētu sākt šķist, ka mani valriekstu krājumi ir neizsmeļami vai arī es esmu šausmīg noticējusi grieķiem un tam, ka tie valrieksti vairos manu gudrību. bet ne gluži.

tās pat bija tik labas, ka atļāvos modināt vienmēr guļošo aneti. un viņa nemaz tik ļoti neizrādīja savu neapmierinātību par iejaukšanos ziemas miegā.
vislabāk pankūkas apēdās ar pašgatavotu aprikožzapti un plombīra saldējumu.
lāābrīt, rīga.