buberts ar rabarberķīseli

bu_berts ir galēja bērnības garša. nav bijusi neviena vasara bez buberta ar rabarberķīseli. pie vecmāmiņas, kurai rabarberi auga tur - dārza tālajā galā pie opja gurķu lecekts un netālu no jāņoģ un ērkšķogkrūmiem. un vēl tā labā sajūta, kad tā miza tā labi šķīlās nost un kad cukurs cukurtraukā palika mitrs no biežās kāta mērcēšanas. atmiņu garša.

nu ja. un tāpēc nekādīgi nevaru nepiekrist Hestonam Blūmentālam [Heston Blumenthal], ka atmiņas par ēdienu mums veidojas tik labas, cik tās ir - ne jau ēdiena pēc, bet to sajūtu un atmiņu dēļ, ar ko tas saistās. man ir laimējies ar neskaitāmām gardām maltītēm manā dzīvē. un cik vēl to būs!

buberts ar rabarberķīseli

buberts

70 g manna

0.5 l piens

60 g cukurs

3 olas

Pienā vāra mannas biezputru - nu, kā parasti, vidēji biezu. To nedaudz atdzesē un pievieno olu dzeltenumus, kas kārtīgi sakulti ar pusi [30 g] cukura. un tad stingrās putās sakultos baltumus, kas kulti ar otru pusi cukura - iecilā mannas-olu masā. atdzesē.

rabarberķīselis

400 g rabarberi

3/4 gl. cukura

1 l ūdens

30 g kartupeļu ciete

rabarberiem novelk miziņas, sagriež nelielos gabaliņos un liek verdošā ūdenī, pieber cukuru un vāra, kamēr pamīksti. kartupeļu cieti izšķīdina aukstā ūdeni un maisot pievieno ķīselim. visu kopā uzvāra. un tad atdzesē.

ja negrib, lai veidojas tā 'bērnības traumas plēve' [man tāda ir joprojām] ķīselim pa virsu - pārber to ar cukuru un tad atdziestot, nekas traumējošs nav gaidāms.

ā. un ja buberts beidzies, bet ķīselis ne - tas ir ļoti gards ar kāruma klasiskajiem sieriņiem. patiešām labi!

apetīti!